Padoms

Ābols – gardais grēcinieks.

1 Star2 Stars3 Stars4 Stars5 Stars
Loading...
  • Ziņo twitter.com
  • Pasaki Draugiem
  • Sūti uz facebook.com

Pasaules populārākais un visvairāk kultivētais auglis ābols ir ābeles koka auglis un pieder pie rožu dzimtas. Un tik tiešām – ābolīti pasmaržojot, tas nedaudz atgādina rožu smaržu. Mums tik labi zināmo un teju vai katrā dārzā sastopamo koku izcelsme saistīta ar Centrālo Āziju, kur tā savvaļas “sugas brālis” Malus sieversii sastopams vēl šodien. Malus sieversii savvaļā aug kalnainos apvidos Vidusāzijā,  Kazahstānas dienvidos, Kirgizstānā, Tadžikistānā un Ķīnā. Malus ģints sākums varētu būt meklējams Turcijas austrumos un ābele noteikti varētu būt viens no vecākajiem kultivētajiem kociņiem, kura augļi uzlaboti caur selekciju tūkstošiem gadu garumā. Aleksandrs Lielais jau 328. gadā pirms mūsu ēras esot atvedis ābeļu stādus no Kazahstānas uz Maķedoniju. Ziemas āboli, kuri tiek novākti vēlā rudenī un var tikt uzglabāti tikai nedaudz virs sasalšanas temperatūras, bija nozīmīgs pārtikas avots kā Āzijā, tā Eiropā tūkstošiem gadu. Pēcāk, ap 17. gs., kopā ar Eiropas kolonistiem ābeles stādi aizceļoja arī uz Ziemeļameriku, kur 1625. gadā Bostonā ticis iestādīts pirmais ābeļdārzs šai kontinentā.

Āboli pieminēti arī vai visās mitoloģijās un reliģijās, vai tās būtu skandināvu, grieķu vai kristiešu. Nereti tas tiek saistīts tieši ar auglības, skaistuma, mīlestības un aizliegtā augļa tēmu. Kas apgrūtina leģendu tulkošanu, ir fakts, ka ar nosaukumu “ābols” sākotnēji apzīmēja daudzus svešzemju augļus, ne tikai ābolus mūsdienu izpratnē, tāpēc pilnīgi droši nav iespējams zināt, vai ābols leģendā ir ābols, bumbieris vai persiks.

Piemēram, antīkajā Grieķijā, ābols tika saistīts ar Afrodīti, un ābola pamešana kādam bija simboliska atzīšanās mīlestībā, savukārt tā noķeršana vai pieņemšana – apstiprinājums pretmīlai. Taču vienu no savām droši vien populārākajām “lomām” ābols nospēlē bībelē. Kas ir interesanti, ka arī par Ēdenes dārza aizliegto augli – ābolu, zinātnieki strīdas. Pastāv uzskats, ka par pamatu varētu būt citāda latīņu vārda tulkošana – proti vārds mālum (ābols) un mălum (ļaunums) abi tiek rakstīti vienādi – malum. Aizliegtā augļa koks savukārt tiek saukts par “Ļaunā un labā zinošo koku”, un latīņu valodā, “ļaunais un labais” ir bonum et malum. Vēlāk, renesances mākslinieki iedvesmojušies no Grieķu mitoloģijas un Hesperīdu zelta āboliem, tikai nostiprināja ābola, kā nemirstības, zināšanu, kārdinājuma, grēkā krišanas un grēka kā tāda simbolu, to gleznojot savos Ēdenes dārza attēlojumos. Interesanti, ka arī kaklā esošais Ādamābols savu simbolisko nosaukumu ir guvis par “godu” Ādama nokostā ābola kumosam, to norijot.

Lai kas ābols nebūtu savā simboliskajā nozīmē, cilvēkiem tas ļoti garšo, jo ne par velti ir vairāk nekā 7500 pazīstamu ābolu šķirņu, kas ar laiku pielāgotas pēc mūsu vajadzībām – svaigu ēšanai, pārstrādāšanai ievārījumos, mērcēs, kompotos, sulu un sidru pagatavošanai vai gatavošanai receptēs.  Pašas ābeles cilvēki pavairo parasti ar potēšanas metodi, bet savvaļā tās aug no sēklām. Lai apputeksnētu ābeles, kā palīgus mēdz izmantot arī medus bites.  Savus pirmos augļus ābeles ražo pēc apmēram 4-5 gadiem. Atkarībā no šķirnes, nogatavojies ābols var būt ar sarkanu, dzeltenu, zaļu, rozā, vai divkrāsu, trīskrāsu kombinācijas miziņu.

Āboli veido 50 procentus no starptautiskās lapkoku augļu koku ražas un gada laikā pasaulē tiek izaudzēti aptuveni 69 miljoni tonnu ābolu. Pusi no šī daudzuma izaudzē Ķīna, kas ir lielākā no ābolu apgādātājām pasaulē. Tālāk seko ASV un Turcija. Komerciāli audzētie āboli ir no 7 līdz 8,3 cm lieli diametrā, kas ir tirgus diktētais optimālais lielums.  Te gan var būt izņēmumi. Tā piemēram Japānā mīl lielākus ābolus, savukārt ābolus mazākus par 5,7 cm izmanto sulu ieguvei, jo tirgus vērtība tiem ir zema.

Ābols ir ne tikai garšīgs, bet arī veselīgs un tā lietošana uzturā nāk par labu mūsu organismam. Ābolos līdzīgi kā citos augļos ir īpaši daudz C vitamīna, taču tie nodrošina mūs arī ar vitamīniem A, kas ir spēcīgi antioksidanti un palīdz cīņā ar infekcijām, B1, B2, B6 vitamīniem, kas ir nozīmīgi labai vielmaiņai, kā arī satur dzelzi, varu, cinku, fosforu, kalciju un kāliju, kas ir svarīgi veselīgai sirdsdarbībai un asinsspiedienam. Kāds interesants fakts ir tas, ka ābolu sēklas satur cianīda savienojumu, kas ir cilvēkam indīga viela. Taču nav pamata bažām, jo lai tas nodarītu kaitējumu, cilvēkam būtu jāapēd milzīgs daudzums ābolu sēklu. Turklāt, ābola sēkliņa ir pārklāta ar aizsargājošu slāni, kas pasargā mūs no šīs vielas.

Ābolus ir viegli pārvadāt, tāpēc tautā tie ir iemīļoti pusdienu pārtraukumu našķi, kurus ērti paņemt līdzi uz darbu vai ielikt bērniem pusdienu kārbā. Taču bez tā, ka cilvēki tos lielā daudzuma ēd neapstrādātus, tie tik pat labi var tikt pagatavoti dažādos ēdienos (it sevišķi desertos) un dzērienos. Ābols ir galvenā sastavdaļa tādos populāros desertos kā ābolu pīrāgs, ābolu krambls, ābolkūka. Ābolus bieži pārstrādā arī biezeņos un mērcēs, var tikt gatavots ābolu sviests vai želeja. Tāpat ēd ceptus vai sautētus, var vārīt un izmantot pie gaļas ēdieniem, vai žāvēt, lai izmantotu vēlāk. Lielbritānijā tradicionāls saldums ir īrisa āboli, kad veseli aboli tiek iemērkti karstā īrisā un pēcāk atdzesēti. Līdzīgi tiek gatavoti arī ASV populārie konfekšu un karameļu āboli, kad ābolu pārklāj ar karstu cukura sīrupu, kas atdzisis veido cietu, kraukšķīgu cukura čaumalu vai karameli. Savukārt ebreji ābolus ēd ar medu Jaunajā gadā, kas simbolizē saldu Jauno gadu.

Komentāri:

Jūsu komentārs:

Pasākumi gardēžiem

Jaunumi no draugiem.lv

Jaunumi no Facebook