Padoms

Ananāsi – ziedošie “priežāboli”

1 Star2 Stars3 Stars4 Stars5 Stars
Loading...
  • Ziņo twitter.com
  • Pasaki Draugiem
  • Sūti uz facebook.com

Ananāss (Ananas comosus) ir tropu augs ar ēdamiem augļiem, kas sastāv no kopā saaugušām ogām. Tā dzimtene ir Dienvidamerika, bet mūsdienās tos audze tropiskā klimata joslā visā pasaulē. Angliski to nosaukums “pineapple” burtiskā tulkojumā būtu “priežu āboli” vai “priežāboli”.  Šis vārds pirmo reizi angļu valodā fiksēts 1398. gadā, kad tas tika lietots kā apzīmējums skuju koku “reproduktīvajiem orgāniem”, jeb mūsdienās zināmajiem čiekuriem. Tie bija Eiropiešu ieceļotāji Amerikā, kas šo nosaukumu tad arī deva ananāsiem to līdzības ar čiekuriem dēļ. Tā zinātniskais nosaukums Ananas comosus,  un augļa nosaukums ananas nāk no Tupi vārda “nanas”, kas nozīme “lielisks auglis” un “comosus”, kas nozīmē “stepēts” un saistīts ar augļa izskatu. Spānijā, piemēram, ananāsu sauc par piña vai ananá (un lieliski sasaucas ar slaveno pina colada dzērienu).

Ananāsa auglis veidojas pēc tam, kad izzied ap 200 ziedu (tie var būt dažādas krāsas). Individuālo ziedu ogas saaug vienā vienota auglī, ko mēs pazīstam kā ananāsu.  Auglis veidojas no divām savstarpēji saistītām spirālēm – astoņiem asniem vienā virzienā un trīspadsmit otrā, kas pie tā visa katrs vēl ir arī slavenie Fibonači numuri.

Ananāsa dzimtene ir Dienvidamerika, precīzāk Brazīlijas un Paragvajas reģioni. Ar laiku tie izplatījās pa visu Dienvidameriku un pēcāk Karību reģionu, Centrālameriku un Meksiku, kur tos kultivēja Maiji un Acteki. Kolums uzgāja ananāsus 1493. gadā Gvadelupē un nodēvēja tos par piña de Indes, kas nozīmēja “indiāņu priedes” un pēcāk aizveda tos uz Eiropu. Spāņi ar ananāsiem “iepazīstināja” Filipīnas, Zimbabvi, Guamu, savukārt portugāļi no Brazīlijas tos aizveda uz Indiju ap 1550. gadu. Uz Ziemeļeiropu no savas kolonijas Surinamā ananāsus aizveda nīderlandieši. Pirmo ananāsu Eiropā veiksmīgi izaudzēja 1658. gadā. 1733. gadā Luijam XV tika prezentēts viņa paša Versaļā izaudzētais ananāss; 1796. gadā neilgi pirms savas nāves Katrīna Lielā mielojās ar pašas muižā audzētiem ananāsiem. Taču ņemot vērā augstās ananāsu importa cenas un izdevumus to izaudzēšanai salīdzinoši vēsos klimatos (iekārtas, darbaspēks, siltumnīcas), ananāss kļuva par pārticības simbolu. Šo iemeslu dēļ, uz galdiem tos mēdza izlikt kā dekorāciju un nevis apēšanai, tādā veidā tos varēja izmantot atkal un atkal, līdz tie sapuva. 18.gs otrajā pusē izvērtās pat sīva konkurence starp britu aristokrātiem par ananāsu audzēšanu savās muižās. Džons Murejs (John Murray), 4-tais Dunmoras (Dunmore) grāfs pat savā īpašuma uzcēla siltumnīcu, virs kuras slējās milzīgs 14 m augsts akmens kupols ananāsa formā – kas iesaukts par Dunmoras ananāsu.

Ananāss un tā sula uzturā tiek lietota visdažādāko valstu virtuvēs. Tos konservē, no tiem tiek gatavota sula, un tie tiek ēsti svaigā veidā. Ananāsu saldā un vienlaikus nedaudz skābenā garša padara tos par lielisku uzkodu, piedevu augļu salātiem, ceptai vai citādi pagatavotai gaļai, jūras veltēm un šķiņķim. Kad ananāsi ir termiski apstrādāti, tie kļūst mīkstāki, jo tiek sašķelta celuloze  – šķiedrviela, ko satur ananāsa šūnu apvalks. Daudzās tropu valstīs jūs atradīsiet ananāsus ceļmalās kā uzkodu, pārdodot tos veselus vai pārgrieztus uz pusēm. Rietumos šķiņķus bieži dekorē ar ananāsa šķēli, kas papildināta ar ķirsīti pa vidu. Ananāsa gabaliņus pievieno gan desertiem, gan pamatēdieniem un uzkodām, piemēram picām, vai grilētu šķēļu veidā hamburgeros. Sasmalcinātus pievieno jogurtiem, ievārījumiem, saldumiem un saldējumiem.  Sulu pasniedz gan atsevišķi, gan pievieno kokteiļos (piemēram, slavenajā piña colada). Filipīnās no ananāsu lakstiem ražo tekstilšķiedru, ko pēcāk izmanto kā materiālu vīriešu un sieviešu tradicionālajos svētku tērpos šajā valstī. Tāpat šīs šķiedras tiek izmantotas arī komponente tapetēs un mēbelēs.

No veselības viedokļa ananāsi ir lieliski C vitamīna avoti, kas satur daudz šķiedrvielu un mangāna. Svaigi ananāsi satur bromelaīnu – enzīmu, kas sašķeļ olbaltumvielas. Šīs vielas dēļ ananāsi, pievienoti sautējumiem vai marinādei, dabīgi mīkstina liellopu, cūkas un mājputnu gaļu. Ja gatavojat ēdienu ar želatīnu, tad jābūt uzmanīgiem, jo bromelaīna iedarbībā želatīns var nesastingt. Lai no tā izvairītos, labāk izmantot iepriekš konservētus vai vārītus ananāsus (pie karsēšanas bromelaīns būs sadalījies).  Tā pat augļi satur daudz furulskābes, kas var novērst vēzi izraisošu vielu veidošanos.

Lielākās ananāsu audzētāj un eksportētāj valstis ir Taizeme, Brazīlija, Filipīnas un Kosta Rika.

DAŽI INTERESANTI FAKTI:

  • Lai veidotos sēklas, ananāss ir jāapputeksnē, taču sēklu klātbūtne bojā augļa kvalitāti. Šī iemesla dēļ, piemēram, Havaju salās, kur ananāsus audzē lielās plantācijās ir pat aizliegts ievest kolibri putnus. Atsevišķi sikspārņu apputeksnēti savvaļas ananāsi tāpēc uzzied tieši naktīs.
  • Slavenajā Amerikāņu multfilmā Sponge Bob, Sūklis Bobs kvadrāt-biksis dzīvo zem ūdens lielā ananāsā.
  • Pēc tam, kad ananāsi ir novākti, tie vairs nenogatavojas, tāpēc atnesot tos mājās no veikala, nevajadzētu tos noturēt pārāk ilgi, ar domu, ka tad tie būs saldāki vai gatavāki. Krāsu atšķirība pārsvarā saistīta ar to, kur ananāss ir audzis, tāpēc zaļš ananāss var būt tik pat gards un sulīgs cik brūngans.
  • Kad Havaju salās saulainā dienā smidzina lietutiņš, vietējie iedzīvotāji to dēvē par “ananāsu sulu”. Savukārt, kad vecāki ir pārsteigti par grūtniecību, mazuļus dēvē par ratoon crop jeb “atvasēm”. Ananāsiem (un ne tikai) pēc ražas novākšanas mēdz izaugt vēl viens papildus auglis.

Izmantotie avoti:

http://en.wikipedia.org/wiki/Pineapple

http://www.huffingtonpost.com/2014/02/04/facts-about-pineapples_n_4726366.html

R.Stentona. Veselīga uztura rokasgrāmata. Jumava. 2010.

 

Komentāri:

Jūsu komentārs:

Pasākumi gardēžiem

Jaunumi no draugiem.lv

Jaunumi no Facebook